Mans znots ir cilvēks bez sirds! Es to sapratu jau sen, pat tad, kad meita pārstāja man palīdzēt. Lai gan viņa zina, cik mūsu ciemā ir grūti. Viņa aizgāja tik sen, ka kaimiņi viņu pat neatcerēsies, kad satiksies. Viņas saderinātais nekad neapciemoja sievasmāti, nezvanīja un nepalīdzēja. Kā jūs saucat savas meitas vīru, kuram nav vienalga paša sievasmāte?
Šobrīd esmu grūtā situācijā. Mans pašas bērns mani tikko izsvieda pa durvīm, atstājot mani bez naudas. Vai tiešām tādām vecām un vientuļām sievietēm kā es šajā pasaulē nav palicis ne pilītes labā?
Kā saukt meitas vīru, kurš nepalīdz savai ģimenei?
Oksana vienmēr bijusi klusa un strādīga. Dievs man citus bērnus nedeva, bet mēs kopā labi tikām galā. Mums ciematā ir maza mājiņa un maza ferma: vistas, zosis un reiz bija govs. No mana vīra ilgu laiku nav bijis nekādu pēdu, bet tas, iespējams, ir uz laimi. Viņš bija nekam nederīgs cilvēks, viņš prata tikai iedzīvoties parādos.
Kad mana meita pabeidza skolu, viņai jau bija 18, un ļoti gribējās stāties universitātē tuvējā pilsētā. Bet mēs, aprēķinot savas pieticīgās rezerves, nolēmām, ka augstskolu nevarēsim atļauties. Toreiz man radās doma viņu un savu veco draugu nosūtīt uz Poliju pelnīt naudu. Dzīve tur ir daudz labāka, pilsēta ir liela, ir visādas iespējas. Arī Oksana tā domāja – viņa sakravāja mantas un aizgāja kopā ar tanti Ņinu.
Dzīve Polijā
Lietas viņai gāja labi. Lai gan darbs nebija viegls, putnu fermā maksāja diezgan. Viņa varēja palīdzēt man – katru mēnesi sūtīja 200 eiro, un ar šo naudu man pietika, lai dzīvotu mūsu mazajā ciematā. Man jau bija grūti pieskatīt saimniecību, pārdevu govi, un vistas saslima. Kādu laiku palika tikai zosis.
Pagāja mazāk nekā trīs gadi, un Oksana apprecējās. Mans jaunkaltais znots, pēc manas meitas domām, bija viens no viņas vadītājiem, polis. Par godu laulībai es ļoti gribēju redzēt savu meitu, un viņa atbaruca. Tikai bez znota viņam ir daudz darba.
Turpinājums nākošajā lapā…